Mēs ar Laisu Sanberiju (Lisa Sunbury), kura ir speciāliste agrīnās bērnības jautājumos, runājām ar kopīgu draudzeni, kura bija noraizējusies par problemātisku rotaļu randiņu, ko nesen piedzīvoja viņas mazulis (ar vārdu “mazulis” šeit un citos tulkojumos apzīmēts 1-3 gadus vecs bērns, angliski “toddler” – tulk.piez.). Mūsu sarunas laikā Laisa atklāja mums savu personīgo mērķi, ar kuru esmu pilnībā vienisprātis: “Man ir sajūta, ka tas ir mans uzdevums –palīdzēt savam bērnam gūt sekmes šādās situācijās.”
Nekas neliek man vilties vairāk kā tas, ja dzirdu, ka cieņpilna vecākošanās tiek nepareizi interpretēta kā bērna atstāšana savā vaļā katrā saviesīgā situācijā un atļaujas došana uzvesties, kā vien viņi vēlas. Tā ir nepareiza interpretācija, kas diemžēl ceļ neslavu Magdas Gerberes (Magda Gerber) pieejai. Tik pat ļoti, cik ļoti es ticu, ka jāpiedāvā bērniem iespējas attīstīt sociālo inteliģenci eksperimentu ceļā un ka jāatbalsta bērni, lai viņi varētu izzināt un eksperimentēt ar minimālu iejaukšanos, es ticu arī tam, ka bērniem ir vajadzīga un viņi ir pelnījuši mūsu palīdzību, lai varētu uzvesties sabiedrībā pieņemto normu un tikumu robežās.
Nav cieņpilni ļaut bērnam brīvu vaļu traucēt, iejaukties vai kā citādi uzvesties rupji vai agresīvi. Mīlēt savus bērnus nozīmē ne tikai nodrošināt viņu fizisko drošību, bet arī pasargāt viņus no tā, ka viņus uztver kā riebīgus knēveļus vai huligānus. Lai gan nenovēršamas lietas notiks tāpat, ir ļoti daudz kā tāda, ko varam darīt, lai palīdzētu viņiem gūt sekmes.
Tad kur ir robeža starp sargāšanu un iejaukšanos pāraprūpes dēļ? Piedāvāju dažas vadlīnijas:
Drošība
Pamaniet
Mierīgi vērojiet un ievērojiet zīdaiņus un mazuļus, kad viņi lieto aprīkojumu vai būves, kas ir relatīvi augstas vai kas var kā citādi apdraudēt. Tas ir jo īpaši svarīgi dažās pirmajās reizēs, kad bērns izmēģina jaunus izaicinājumus vai kad tuvumā ir kāds cits bērns, jo uztriekties un nogrūst zemē var pat visveiklāko bērnu.
Neasistējiet
Es neiesaku uzcelt bērnus uz rotaļlaukuma aprīkojuma, pakāpieniem, sienām vai citām būvēm vai arī ļaut viņiem lēkt no tām nost mūsu rokās. Novietojot viņus vietās, kurās viņi nespēj paši nokļūt, mēs riskējam dot viņiem maldīgu sajūtu par pašu spējām, kas var būt bīstama (to sīkāk skaidroju savā rakstā “Necel mani kājās” (Don’t Stand Me Up)).
Esiet “rotaļbiedru sargs”
Bērniem ir vajadzīga mūsu palīdzība, ja viņiem ir tendence pret citiem bērniem izturēties agresīvi vai veidā, kas nav drošs, vai arī ja viņi paši ir tādu bērnu klātbūtnē, kuri, šķiet, viņus apdraud vai ir agresīvi. Rotaļbiedru sargi ir relaksētības iemiesojums un iejaucas emocionāli neitrālā veidā, un sniedz aizsardzību, nevis nemierpilni grozās tuvumā vai ir nosodoši. Kā rotaļbiedru sargi mēs apturam sišanu, košanu, grūšanu utt. tik kompetenti, cik vien iespējams, tai pat laikā it kā starp citu apstiprinot radušos impulsus un jūtas, kas ir to pamatā (ja mums tās ir skaidras).
Piemēram, mēs varam novietot savu roku starp bērniem, lai novērstu vai novirzītu apdraudošo uzvedību, tai pat laikā apstiprinot: “Tev ir sajūta, ka jāsit. Es nevaru tev ļaut sist. Izskatās, ka tu nevēlies, lai šis puika ir tev tik tuvu. Varbūt viens no jums var paiet mazliet nostāk.” Rotaļbiedru sargi saprot, ka tā ir impulsīva, neapdomīga, tipiska uzvedība un ka tikai vārdiski atgādinājumi vai bāršana nepalīdzēs to novērst. Bērniem no mums ir vajadzīga garantija, ka mēs būsim viņu aizmugure, kamēr viņi iet cauri šīm nepatīkamajām [attīstības] fāzēm.
Ja agresīva vai bīstama uzvedība turpinās, mēs vara būt droši, ka tā mūsu bērns signalizē par savu nepārvaramo diskomfortu (varbūt viņš jūtas pārāk noguris, izsalcis vai emocionāls) un par vajadzību doties prom.
Pieklājība
Noteikumi katrā mājā
Lai palīdzētu saviem bērniem gūt sekmes, mums jānodrošina, lai viņi katrā vietā ievērotu noteikumus. Tas nozīmē palīdzēt viņiem saprast vai vismaz pielāgoties. Mēs varam personīgi nepiekrist kādiem no attiecīgās sabiedriskās kārtības punktiem, bet mūsu prerogatīva nav to apstrīdēt vai mēģināt mainīt. Piemēram, mēs varam uzskatīt, ka kāds draugs ir pārāk stingrs savos uzskatos attiecībā uz savu bērnu rotaļāšanos vai arī mēs varam nepiekrist draudzenes noteikumiem, ka bērnam ir jāsēž, kamēr viņš ēd vai dzer, taču mēs esam izvēlējušies, ka mūsu bērns nokļūst šādā situācijā, tāpēc mums jāpieņem mūsu draugu noteikumi. Ir nevietā no savas puses tos apstrīdēt vai pārbaudīt robežas, tāpat kā nav cieņpilni pamest bērnus kulties pašiem, kā nu māk.
Publiskie spēļlaukumi
Ar publiskajiem spēļlaukumiem ir tāpat. Ir noteikumi par savstarpējo saskarsmi un rotaļām, kas ir izveidojušies vietējo bērnu vidū, un mums būtu jāpalīdz savam bērnam – kā viesim – tos saprast un ievērot. Spēja pielāgoties “vietējām paražām” ir sociālās inteliģences pamatelements, kas mūsu bērniem noderēs visu bērnību un arī pēc tās.
Rotaļlietu ņemšana
Gadi, ko esmu pavadījusi, vērojot mazuļu uzvedību mācību nodarbības, ko mēs piedāvājam “Resursi mazuļu izglītotājiem un aprūpētājiem (RIE)” ietvaros, man ir iemācījuši, ka rotaļlietu ņemšana ir viens no biežākajiem agrīnajiem veidiem, kā mazuļi savstarpēji mijiedarbojas un tas noteikti nelīdzinās “zagšanai”. Tomēr es neļautu savam bērnam ņemt cita bērna īpašumā esošu rotaļlietu, ja vien nebūtu pārliecināta, ka otra bērna tētis vai mamma pilnībā atbalsta šāda veida izpēti. (Par iedrošinošu eksperimenta tipa sociālo mācīšanos es vairāk skaidroju rakstā “Dalies… Gaidi savu kārtu… Neaiztiec… Rotaļāšanās randiņu likumi, kas ierobežo mācīšanos” (Share… Wait Your Turn… Don’t Touch… Playdate Rules That Limit Learning)).
Pamatprasmes apzināties un ievērot
Nevar no bērniem sagaidīt, ka viņi apzināsies citu cilvēku vajadzības, tāpēc es vadītu sava bērna darbības, neļaujot viņam kāpt augšup pa slidkalniņu vai uzkavēties slidkalniņa izejas punktā ilgāk kā īsu mirkli, spraukties pa vidu rindām vai kā citādi bloķēt aprīkojumu, kamēr citi bērni gaida rindā, lai to izmantotu. (Ja mans bērns pie šī aprīkojuma būtu viens pats, tad, protams, minētā uzvedība būtu pieņemama). Tāpat es neļautu savam bērnam izmantot publisku aprīkojumu ilgāk par pāris minūtēm, ja citi uz to gaidītu. Mazi bērni tiecas koncentrēties tikai sava laika un telpas kontekstā, tāpēc es tur būtu (savā relaksētajā rotaļbiedru sarga režīmā), lai bez nosodījuma nodrošinātu pieklājību, tāpat kā drošību. “Šis zēns vēlas izmantot slidkalniņu. Vai vari pavirzīties nost? Klau, es tev palīdzēšu paiet nost, lai viņš tev šļūcot neuztriektos virsū.”
Restorāni, veikali u.c.
Sauciet mani par stingru, bet gan pieklājības, gan drošības apsvērumu dēļ, es neuzskatu, ka publiskās vietās būtu jāļauj bērniem darīt jebko traucējošu, kas ietver būšanu skaļiem vai trokšņainiem, skraidelēšanu apkārt, lietu ņemšanu ārā no plauktiem utt. Manā ieskatā mums ir jāsargā savu bērnu cieņa šajās situācijās. Ja viņi neprot tur būt, ir laiks viņus vest mājās un pārdomāt, vai ir atbilstoši viņus turp vest atkal (vai vismaz pārdomāt laiku, kad tas būtu piemēroti).
Nesagaidiet, ka pietiks ar vārdiem vien
Bērni bieži vien spēj sekot mūsu mutiskajiem lūgumiem un norādēm, taču es būtu allaž gatava, ka maniem vārdiem drīz vien seko darbi saudzīgas fiziskas palīdzības veidā. Sociālas situācijas tiecas kļūt ārkārtīgi stimulējošas un mulsinošas, un pat bērniem, kuri diezgan labi zina noteikumus, var būt nepieciešama mūsu palīdzība.
Sagatavošanās
Tā iedarbojas maģiski
Rakstā “Vēl viens vecākošanās burvju vārds” (Another Parenting Magic Word) es stāstu par to, kā savlaicīga savu bērnu gatavošana situācijām un pieredzēm iedrošina viņus justies iekļautiem, spēcina viņus, palielina pārliecību un drošības sajūtu, mazina bailes, palīdz bērniem pieņemt un pat gaidīt jaunas, izaicinošas, neērtas vai šķietami nepatīkamas situācijas un pārmaiņas, un daudz ko citu. Tas viss bruģē ceļu uz sadarbošanos un panākumiem. Cieņpilna “mājas likumu” izskaidrošana jāuzskata par vienu no galvenajiem aspektiem šādā gatavošanās procesā, un es to darītu veidā, kas izskatās pēc “mēs te visi esam vienā katlā” (tā vietā, lai izsludinātu likumus). “Vecmamma ir jutīga pret skaļiem trokšņiem, tāpēc, ja tev gribas klaigāt, kad mēs esam viņas mājā, lūdzu, pasaki man un mēs varēsim iziet ārā.”
Vai varbūt mēs palīdzam savam mazulim, kurš piedzīvo tipisku, vecumam atbilstošu privātīpašnieciskumu, izvēlēties dažas rotaļlietas, attiecībā uz kurām viņš, iespējams, varētu justies puslīdz labi, ja dalītos ar tām ar savu brālēnu, kurš vēlāk tai dienā atbrauks ciemos. Tas var palielināt izredzes, ka rotaļāšanās randiņš būs veiksmīgāks un mierīgāks, lai gan ar mazuļiem tādu garantiju nekad nav.
Uzticēšanās
Kāds spēks slēpjas ļaušanā bērniem darīt pašiem
Tiklīdz esam noteikuši savas pamata robežas, es uzskatu, ka jāļauj bērniem paveikt pārējo. Citiem vārdiem – ja esmu novērsusi, ka mans bērns atņem mantas citam bērnam parkā (vai arī palīdzējusi viņam tās atdot, ja bija jau par vēlu un mans bērns tās bija jau atņēmis), tad es neteiktu bērniem, lai viņi spēlējas pēc kārtas vai nemēģinātu mierināt savu bērnu, piedāvājot spēlēties ar citu mantu u.tml.. Tas viss būtu manu kā pieaugušā uzlabojumu uztiepšana. Kāpēc ne? Savā 20 gadus ilgajā darbā ar zīdaiņiem un mazuļiem esmu ievērojusi, ka mūsu risinājumi un norādes novērtē par zemu mūsu bērnus. Esmu redzējusi, kā bērni neskaitāmos veidos rod izlīgumu šādās situācijās vai tikpat viegli izlemj vienkārši atlaist [situāciju] un darīt ko citu. Es to uztveru kā apliecinājumu viņu elastībai un spēkam.
Mūsu ieinteresētība, lai bērniem kaut kas izdotos, tiecas rasties no mūsu pašu diskomforta un personīgajām projekcijām, kuras neatspoguļo to, ko patiesībā jūt un ko vajag mūsu bērniem. Mūsu iejaukšanās var neviļus mācīt mūsu bērniem, ka viņiem mūs vajag, lai dzēstu savu vilšanos un parādītu, kas jādara tālāk, taču viņi apgūst daudz vairāk un attīsta pārliecību par sevi, kad mēs apstiprinām viņu jūtas, tai pat laikā pretojoties kārdinājumam “visu nogludināt”. Un pēc tam, kad esam caur robežu noteikšanu nodrošinājuši, ka viņi gūst sekmes, mūsu bērniem no mums visvairāk ir vajadzīga parasta uzticēšanās viņu sociālās mācīšanās procesam. Veselīga pašpārliecība un sociālā inteliģence allaž ies roku rokā.
Vairāk informācijas es sniedzu savās grāmatās “Bērnu aprūpes uzlabošana: Cieņpilnas vecākošanās ceļvedis” (Elevating Child Care: A Guide to Respectful Parenting) un “Nav sliktu bērnu: Mazuļu disciplinēšana bez kaunināšanas” (No Bad Kids: Toddler Discipline Without Shame).
Es iesaku arī Laisas Sanberijas “Krišana – draudzības, piedošanas un spējas turpināt mācībstunda” (Falling – A Lesson In Friendship Forgiveness, and Moving On).
Raksta oriģināls: Helping Toddlers Succeed (at the Park, Playdates, Outings, and Other Social Situations) (Originally published by Janet Lansbury on April 08, 2016)
Tulkots ar Džanetas Lensberijas un “JLML Press” atļauju. / Translation by permission of Janet Lansbury and JLML Press.
Galvenes foto: Andrew Seaman (vietnē Unsplash)
Cieni, mīli, tici! 