Šajā sērijā Džaneta (Janet) atbildēs kādai mammai, kura saka, ka abi viņas 8 mēnešus vecie dvīņi ir no viņas ļoti atkarīgi un ka viņa jūtas pārņemta reizēs, kad abi mazuļi “žēlojas un raud abi reizē”. Lai gan viņa cenšas sniegt cieņpilnu [jūtu] apliecināšanu katram bērnam, viņa uztraucas, ka viņai nesokas labi. Džanetas piedāvātais ieskats un padomi derēs visām situācijām ģimenē, neatkarīgi no aprūpējamo bērnu skaita.
Sveicināti! Runā Džaneta Lensberija (Janet Lansbury) un laipni lūgti pārraidē “Nesatricināmi”. (“Unruffled”) Šodien es mazliet parunāšu par dažām dvīņu audzināšanā noderīgam idejām, un patiesībā šīs idejas attiecas uz visiem vecākiem un, manuprāt, palīdz arī tajos gadījumos, kad jāaprūpē vienīgais bērns, vai brāļi un māsas dažādos vecumos, kā arī ja runājam par vecākošanos kopumā.
Lūk, saņemtā vēstule:
“Es prātoju, vai Jūs varētu izveidot aplādi (podcast), kas domāta dvīņu vai trīņu vecākiem? Es mēģinu audzināt ar cieņu, taču ar diviem bērniem man tas šķiet grūti. Viņiem abiem šobrīd ir astoņi mēneši un abi ir ārkārtīgi atkarīgi no manis, kas ir normāli, tikai man tā kļūst par daudz. Kā Jūs tiktu galā ar diviem zīdaiņiem, kas izsaka neapmierinātību vai raud abi reizē? Jo īpaši gadījumā, kad es vienu bērnu gatavoju maltītei vai autiņu maiņai, otrs pretējā istabas pusē raud. Es mēģinu apliecināt raudošā bērna sajūtas, bet neesmu pārliecināta, vai viņa to saprot, jo nevaru izveidot acu kontaktu. Ja Jums ir kādi padomi dvīņu vecākiem, es tos patiesi novērtētu. Paldies!”
Iemesls, kāpēc es esmu izvēlējusies neveidot aplādi vai rakstu par dvīņiem, ir tāds, ka man patīk dalīties ar lietām, kas atvieglos dzīvi pēc iespējas vairāk vecākiem. Bet, kad es aptvēru, ka būšana par dvīņu vecākiem patiesībā ir piemērs, kas var pārstartēt mūs visus tā, lai mēs saprastu savu lomu kā cieņpilniem vēcākiem, es iedomājos, ka tāda tēma varētu būt patiesi noderīga, jo turpinājumā [būs] minētas tādas idejas, kas attiecas uz vecākošanos kopumā.
Tātad – ko dvīņu audzināšana var mums visiem iemācīt par vecākošanos? Pirmkārt, to, ka (1) zīdaiņi ir vērīgi un spējīgi cilvēki un komunicētāji. Elisones Gopnikas (Alison Gopnik) pētījumi rāda, un, šķiet, viņa pat ir izteikusi formulējumu, ka zīdaiņi ir vērīgāki par mums. Viņiem piemīt tas, ko [Elisone] dēvē par laternas tipa uzmanību – tā izstaro gaismu sev visapkārt. Turpretim mēs, pieaugušajie, esam iemācījušies izmantot starmešu tipa uzmanību. Tādējādi zīdaiņi pamana tās lietas, kuras mums bieži paslīd garām.
Un tāpēc pirmā lieta, ko es gribu teikt tieši šai mammai, ir tāda, ka pāri istabai ar bērnu var komunicēt caur mātes balsi, un bērns pat spēj sajust garastāvokli otrā istabas pusē. Lūk, tik hipervērīgi ir zīdaiņi. Un tādēļ, ka viņi uztver visu, viņi tik daudz apgūst un tik ļoti attīstās dzīves pirmajos gados.
Tas arī ir iemesls, kāpēc viņus tik viegli pārstimulēt. Iedomājieties vien… Mēs spējam izslēgt no apziņas noteiktas lietas, bet zīdaiņi to nespēj.
Mums ir jābūt uzmanīgiem, lai viņus nepārstimulētu, ļaujot viņiem uztvert visus stimulus, no kuru ietekmes viņi nespēj atbrīvoties nekā citādi kā vien ar raudāšanu. Tas var viņus turēt nomodā tad, kad viņiem patiesībā būtu nepieciešams gulēt. Tas var apgrūtināt ēšanu.
Tātad, kā lai atbildu uz mammas jautājumu: “Kā Jūs tiktu galā ar diviem zīdaiņiem, kas izsaka neapmierinātību vai raud abi reizē? Jo īpaši gadījumā, kad es vienu bērnu gatavoju maltītei vai autiņu maiņai, otrs pretējā istabas pusē raud?”
Vispirms man būtu jāsaprot, ka situācija, kad man jāaprūpē viens bērns, kamēr otram jāpagaida, ir droša, un ka zīdainis tikai dara to, kas zīdainim jādara, tas ir, komunicē un dod ziņu, ka arī viņš vēlas uzmanību. Bet tādas situācijas ļoti reti ir uzskatāmas par ārkārtas situācijām, kuru dēļ mums panikā viss jāpamet, jāskrien turp un jāpārliecinās, vai bēbītim viss kārtībā.
Kāpēc tas ir svarīgi? Tāpēc, ka mūsu panisko enerģiju sajutīs abi bērni: pat tas, kurš atrodas otrā istabas galā, bet jo īpaši tas, kuram mēs atrodamies tieši blakus. Mūsu emocijas ietekmēs mūsu bērnu. Viņi uz mums raugās kā uz līderiem, kas ļaus viņiem apzināties, ka viņi ir drošībā, ka var uz mums paļauties. Tuvumā esošs nepatīkama satraukuma pārņemts pieaugušais rada nemieru.
Varētu jautāt – kā lai pārstāju tik ļoti satraukties? Mēs pārstājam būt satraukti, ja – un es atkārtošos – uztveram zīdaiņus kā spējīgus komunicētājus un šādas situācijās nesaskatām neko ārkārtēju. Zīdaiņi var raudāt un mums nav uzreiz jāmēģina to pārtraukt.
Tātad otra lieta, kas, manuprāt, noder mums visiem, kā arī attiecas tieši uz dvīņiem, ir tāda, ka (2) mūsu darbs nav novērst zīdaiņu raudāšanu vai pārtraukt to. Mūsu darbs ir uz to reaģēt, atbildēt. Atbilde varētu būt šāda: “Oho, es tevi tur dzirdu. Izklausās, ka arī tev mani vajag. Piedod! Gaidīt ir grūti, vai ne?” Dot zīdainim ziņu, ka es viņu dzirdu un ka patiesībā vēlos veicināt šo komunicēšanu.
Es saprotu, ka tas ir ļoti, ļoti grūti, jo raudas ir no dabas paredzētas tam, lai mūs iztrūcinātu, lai liktu mums uzreiz rīkoties. Tā zīdaiņi izdzīvo. Viņi iemācās, kā radīt skaņu, kas mums dos ziņu, ka viņi tur ir.
Tātad šī mamma saka: “Es mēģinu apliecināt raudošā bērna sajūtas, bet neesmu pārliecināta, vai viņa to saprot, jo nevaru izveidot acu kontaktu.”
Ticiet, viņa to saprot, un tas nenozīmē, ka viņa pēkšņi mitēsies. Viņai var būt nepieciešams, lai turpinat to atkārtot vēl. Bet kopsummā, raugoties uz drošības sajūtu, ko saņem abi jūsu bērni, ir labāk noturēties un neļauties, lai jūs ievelk šajās histēriskajās raudās.
Un, manuprāt, ņemot vērā manus ar bērniem pavadītos gadus, ir tiesa, ka mūs var pārņemt viņu temps, viņu prasības – vai tās būtu izteiktas caur čīkstēšanu vai arī mūs pārtrauktu kāds nepacietīgs bērns, kāds dusmīgs bērns vai kāds sarūgtināts bērns. Ja mēs iegrimstam sava bērna jūtās un viņa ritmā, ikvienam kļūst grūtāk, jo mēs no tā pārgurstam. [Un tāpēc] ir lielāka iespēja, ka zaudēsim savaldību un kļūsim aizkaitināti, jo ļaujamies ievilkties šajās nenobriedušo cilvēku jūtās, viņu emociju karuselī. Bērni nejutīs, ka mēs esam tie stabilie līderi, kādus viņiem vajag.
Tātad mums ir savi nopelni bērnu uzvedībā un viņu drošības sajūtā. Jo nedrošāk viņi jutīsies, jo vairāk “izpildīsies” – kā raudoši zīdaiņi, kā divgadnieki, kuriem ir dusmu lēkmes vai kuri čīkst, vai kā vecāki bērni, kuri ir saspringti, nepacietīgi un prasīgi.
Un tas nozīmē arī to, ka mūsu varā ir strādāt pie tā, kā uztveram savus bērnus un savu lomu viņu dzīvē. Esot ar bērniem, (3) ir jānotur savs temps kā par sevi pārliecinātiem līderiem. Tā būs vieglāk jums kā vecākiem, būs vieglāk jūsu bērnam, un tas mūs padarīs par priecīgākiem vecākiem. Tā nav atsvešināšanās, tas nozīmē tikai izjust sevi kā atsevišķu personu attiecībā uz otru un viņa jūtām.
Tas strādā arī ar pieaugušajiem. Ja cilvēki uzvedas veidos, kas mums rada neērtuma sajūtu, tās ir viņu jūtas, ko viņi izpauž. Tam patiešām ir maz sakara ar mums.
Un ceturtā norāde, ko vēlējos izcelt, stipri attiecas uz dvīņu vecākiem, un palīdzēs visiem, jo īpaši tiem, kuriem ir vairāk par vienu bērnu. Tas skan šādi: (4) mēs nevaram vienmēr visus apmierināt.
Visi šie punkti ir savā starpā saistīti, kā jūs acīmredzot esat pamanījuši.
Mēs nevaram izpatikt it visiem un patiesībā mūsu darbs nav izpatikt nevienam. Mūsu darbs ir būt atsaucīgiem, pieņemt un ideālā gadījumā pat saprast bērnu jūtas, lai cik nesaprātīgas tās šķistu, tāpat kā uzvedību, kas izriet no minētajām jūtām, tomēr mūsu darbs nav nomainīt minētās jūtas uz ko “labāku”. Tas tāpēc, ka vislabākais scenārijs ir tāds, ka bērniem ir iespēja izpaust jūtas, nevis tāds, ka viņiem jūtu izpaušana jāpārtrauc.
Tātad tas brīnišķīgais, ko esmu ievērojusi pie dvīņu vecākiem, ar kuriem esmu strādājusi, ir tas, ka viņiem ir iespēja uz karstām pēdām iemācīties to, ka viņi nevar izdarīt pa prātam visiem. Būs daudz gadījumu, kad viņi nespēs apmierināt vienlaikus abu bērnu vajadzības, un tas nav nekas briesmīgs. Ar vārdu “apmierināt” es domāju situāciju, kad neviens no bērniem nepauž neapmierinātību.
Es dažkārt lietoju izteicienu “ļaujiet traukiem plīst”. Tas nekas. Mūs var spēcināt zinātniski pierādītā patiesība, ka mūsu zīdaiņi ir uztveroši, jo īpaši ja jau kopš paša sākuma esam lietojuši valodu un verbalizējuši visu, pat nelielas detaļas no tā, ko darām ar viņiem. “Tagad es tevi pacelšu”, “tagad mēs iesim uz turieni”, “ir gulēt iešanas laiks, es tevi aiznesīšu uz tavu guļvietu” un “tagad es tev palīdzēšu uzvilkt bikses. Vai vari mazliet pacelt pēdu? Vai vari to iestumt šajā caurumā?” Visas šīs lietas veido komunikāciju, kas ļauj zīdainim mūs saprast, kad mēs sakām: “Ak, es tevi dzirdu! Es būšu pie tevis, tiklīdz varēšu. Es dzirdu tevi, mīļais!”
Un mēs redzēsim, ka mūsu bēbīši mūs saprot, jo dažreiz raudas mitēsies, jo viņi jutīsies sadzirdēti un atzīti. Sapratušiem, ka esam sadzirdējuši viņu vēsti, viņiem vairs nevajadzēs turpināt mums to atkārtot.
Esmu dzirdējusi daudzus jo daudzus vecākus dalāmies stāstos, kas ir pilni atklāsmju un kas nekad nebeidz mani pārsteigt. Mums ir jāuzticas un jādod iespēja, un ne visi to dara. Vairākums cilvēku to nedara. Mums ir jātic. Ir jātic, ka zīdainis ir cilvēks. Nē, viņi nerunā un kādu laiciņu arī nerunās, bet komunicēšanai ir nozīme. Viņi ir vērīgi un viņi sāk saprast. Viņi sajūt mūsu nolūkus.
Tātad, atgriežoties pie konkrētām šīs mammas minētajām detaļām, viņa saka: “Dvīņiem ir astoņi mēneši un viņi ir tik ļoti no manis atkarīgi.” Jā, zīdaiņi ir no mums atkarīgi. Mazi bērni ir no mums ļoti atkarīgi, bet es prātoju, vai šeit varētu būt kādas situācijas, kurās mamma neapzināti rada vai veicina kādu nepatstāvību. Tas var notikt tāpēc, ka zīdaiņu skaņas, viņu komunicēšana mums izsklausās nelaimīgi, mēs reaģējam, mēs vēlamies atkal padarīt viņus laimīgus. Mums ir neatliekama uzdevuma sajūta, ja palīdzam vienam, bet tikmēr otrs raud.
Iedomāsimies situāciju, ka mums ir [tikai] viens bērns un mēs kaut ko darām pie plīts vai pabeidzam kādu darbu vannas istabā, un izdzirdam savu bērnu raudam. Ja mēs spējam pabeigt iesākto, tai pat laikā mutiski apliecinot: “Oho! Ei, es tevi dzirdu! Es būšu pie tevis, cik ātri varēšu, man tikai te jāpabeidz šis darbs,” un uzreiz skriešus nemesties pie zīdaiņa, tam visam būs nozīme, jo zīdainis jutīs atšķirību.
Ja mēs kā savu pastāvīgo uzdevumu uzņemamies apturēt viņu raudas, zīdaiņi sāks sajust, ka viņi nevar droši izpaust neko, kas nav smaids, smiekli vai prieks. Viņi sāks sajust, ka viņiem vajag, lai vecāki atnāk un liek pārējām emocijām pazust. Tā ir atkarība, ko nav vēlams radīt.
Es vēlos, kaut šī mamma vēstulē būtu norādījusi vairāk konkrētu detaļu, lai es varētu pārspriest tās jomas, kurās viņa visstiprāk izjūt savu bēbīšu atkarību no viņas. Jā, zīdaiņi ir atkarīgi no mammas ēdiena ziņā. Viņi ir atkarīgi no citiem attiecībā uz tīrību, vannošanu un autiņu nomaiņu. Viņi ir atkarīgi attiecībā uz palīdzību ērti iekārtoties, lai viņi spētu aizmigt.
Un zīdaiņi ir no mums atkarīgi attiecībā uz vēl vienu lietu, kas būs piektais punkts, ko vēlos šeit uzsvērt un kas attiecas uz visiem vecākiem, visām situācijām, vienlīdz stipri gan uz vienu, gan vairākiem bērniem, māsām un brāļiem. Tā ir uzmanība. (5) Nedalītas uzmanības veltīšanai ir nozīme. Un tas tieši attiecas uz šīs mammas minēto situāciju, jo viņa min: “Kā Jūs tiktu galā ar diviem zīdaiņiem, kas izsaka neapmierinātību vai raud abi reizē?”
Tātad ar dvīņiem, tāpat kā ar dažāda vecuma bērniem, būs reizes, kad jūs sadalīsiet uzmanību. Tāda būs barošana un maltītes, un, iespējams, kādam vecākam labāk derēs, ka, piemēram, zīdīšana norit abiem dvīņiem vienlaikus. Vai pretēji, dažiem labāk derēs, ja tas notiks pamīšus.
Bet tiklīdz zīdaiņi sāks ēst piebarojumu, viņi visdrīzāk sēdēs blakus un mammai vai tētim būs jāvelta viņiem visa sava uzmanība. Mammai vai tētim nav “jāsēž telefonā” vai jāmēģina ēst savu maltīti. Ideālā gadījumā, mammai vai tētim pat nav jadomā par pārējām lietām, kas jāizdara, tiklīdz bērnu ēdienreize būs galā. No sērijas “tiklīdz viņi aizmigs, man jāpiezvana savai mammai” un tā tālāk. Vecākam ir jābūt spējīgam atbrīvot telpu, šos mazos brīžus, lai būtu kopā ar saviem bērniem.
Un tāpat būs brīži, kad ar bērniem būs jādarbojas pa vienam, piemēram, autiņu maiņa vai vannošana. Varbūt bērni pat būs vannā vienlaikus, tomēr tiks veltīts laiks katra bērna mazgāšanai atsevišķi. Un otrs bērns tai brīdī var sākt “celt iebildumus” un tas ir jāapliecina un jāatļauj, jo jūs saprotat, ka pilnas uzmanības veltīšanai ir nozīme.
Kad abi žēlojas vai raud vienlaikus, ir jānosaka prioritātes. Kuram pēc manām domām mani šobrīd vajag visvairāk? Vispirms es palīdzēšu šim, un pēc tam otram. Atkarībā no tā, kā dēļ viņi raud, un ja vispār vecāks zina, par ko viņi raud, – būs jānoskaidro sīkāk. Pieņemsism, ka nav saprotams, kāpēc viņi raud. Vienam bērnam varētu teikt: “Es tevi dzirdu. Hmm, nez, kas tev varētu būt vajadzīgs. Šķiet, ka tu saki, ka esi noguris.” Un uzreiz pēc tam pievēršoties otram: “Es dzirdu arī tevi. Arī tu kaut ko gribi. Lūdzu, pagaidi mirklīti, es pabeigšu šeit un tad iešu pie tevis.”
Tātad mums jāuzsāk saruna ar katru. Tas, vai viņi sapratīs ik vārdu nav galvenais, un, starp citu, tieši tāpēc ir tik svarīgi ne tikai pateikt kaut kādus vārdus, bet patiešām darīt to ar nolūku, ka šim bērnam kaut kas ir vajadzīgs un es patiešām vēlos palīdzēt. Vispirms man jāizdara šī te lieta, bet es tevi dzirdu. Es tevi dzirdu. Es necenšos tevi apklusināt. Es pieņemu, ka tāda ir situācija un neļaujos, lai tā mani “ievelk”.
Lūk, visi pieci punkti:
- Zīdaiņi ir vērīgi un spējīgi cilvēki.
- Mūsu darbs nav novērst zīdaiņu raudāšanu vai pārtraukt to. Mūsu darbs drīzāk ir uz to reaģēt, atbildēt, nevis sākt kaut ko darīt.
- Esot ar bērniem, ir jānotur savs temps kā par sevi pārliecinātiem līderiem.
- Mēs nevaram vienmēr visus apmierināt.
- Nedalītas uzmanības veltīšanai ir nozīme.
Es patiešām ceru, ka kaut kas no tā visa ir noderīgs, un atkārtošos, ka šīs idejas attiecas uz mums visiem un ka tās pavisam noteikti ir man palīdzējušas, audzinot savus bērnus.
Lai uzzinātu vairāk, jūs varat ielūkoties manās grāmatās, kas pieejamas viwtnē Audible: “Bērnu aprūpes uzlabošana” (Elevating Child Care) un “Nav sliktu bērnu: Mazuļu disciplinēšana bez kaunināšanas” (No Bad Kids: Toddler Discipline Without Shame). Jūs varat saņemt abas grāmatas bez maksas, izmantojot 30 dienu izmēģinājuma abonementu, kas atrodams pie šīs aplādes. Un tāpat jūs tās varat iegādāties papīra formātā Amazon un kā e-grāmatas Amazon, Barnes and Noble un Apple.com.
Raksta oriģināls: 5 Hints for Raising Twins That Will Help Every Parent (Originally published by Janet Lansbury on October 22, 2018)
Tulkots ar Džanetas Lensberijas un “JLML Press” atļauju. / Translation by permission of Janet Lansbury and JLML Press.
Foto: Keith Austell (foto ņemts no viņa Flickr konta)
Cieni, mīli, tici! 