Es nebūšu tā, kura apšaubīs mīlestības un pieķeršanās izrādīšanas vērtīgumu. Apskaušanās man ir tik refleksīva, ka es nonāku neveiklās situācijās, apskaujot knapi pazīstamus cilvēkus. Bieži atjēdzos sasveicināšanās vai atsveicināšanās apskāviena vidū, kad ir jau par vēlu sevi apturēt. Tas rada dažus neveiklus brīžus, bet (cerams) mani labie nolūki tiek saprasti.
Tomēr es uzskatu, ka attiecībā uz bērniem, jo īpaši zīdaiņiem un mazuļiem (ar vārdu “toddler” angļu valodā apzīmē 1-3 g.v. bērnu, šeit un citviet blogā tas tulkots kā “mazulis”), mums jābūt piesardzīgiem. Ja bērns (kurš nav mans bērns) stiepj rokas manā virzienā, es ar prieku atsaukšos šim apskāvienam, taču es nekad neapskautu bērnu, iepriekš viņam nepalūdzot atļauju. Un es nejautātu, ja vien labi nepazītu konkrēto bērnu.
Laiku pa laikam mani apskauj bērns, kuru es nemaz nepazīstu vai kuru esmu satikusi tikai vienu reizi. Tas liek man justies pagodinātai, bet vienlaikus arī brīnīties: vai šis bērns pārāk viegli neizrāda savu mīlestību? Vai bērnam ir drošas un veselīgas personīgās robežas?
Es uztraucos arī par bērnu, kura pieķeršanās jūtu pārpilnība (ko neapšaubāmi veicinājuši pieaugušie, jo tas ir apburoši, mīļi un pavisam noteikti labāk nekā [pretējā] alternatīva) pašam bērnam apgrūtina impulsu kontroli, piemēram, impulsu apskaut, nobučot vai pārāk daudz pieskarties. Tas var kļūt apnicīgi un satraukt šī bērna vienaudžus, pat izbiedēt viņus, un izraisīt to, ka pieaugušie viņu norāj. Vai bērns jutīsies kaunināts? Vai tiks slāpēta viņa pieķērīgā daba?
Kā lai mēs iedrošinam bērnu būt mīlošam un izrādīt pieķeršanos, bet vienlaikus arī attīstīt veselīgas personīgās robežas un cienīt citu robežas?
1.Runā, pirms pieskaries. Tuvojies lēnāk. Pieskaries maigi.
Bērns mācās cieņu, kad pats tiek cienīts. Tas sākas, kad mēs skatāmies no sava bēbīša skatu punkta. Lielākā daļa no mums var iedomāties, ka dotu priekšoku iespējai sagatavoties pieskārienam un labprātāk gribētu tikt brīdināti pirms paņemšanas rokās, nevis tikt satverti un pacelti no aizmugures. Un lai gan no sākuma šķiet dīvaini sarunāties ar zīdaini, tas drīz kļūst par ieradumu. Mūsu runas, kustību un jo īpaši pieskārienu palēnināšana ļauj zīdainim sajust, ka viņs tiek vairāk iesaistīts mūsu kopīgajās aktivitātes, ka viņu vairāk ņem vērā un ciena.
Tā kā mūsu rokas ir tās, kas ieaicina mūsu bēbīšus šajā pasaulē, padariet tās bērnam par maigu, mierīgu un aicinošu vietu, pieskaroties liegi un lēni.
Lai gan reizēm tas var šķist neveikli, lūdziet arī citiem cilvēkiem, kuri pieskaras jūsu bērnam, ievērot šos principus.
2. Pieklājīgi, bet stingri tieciet galā ar sajūsminātiem svešiniekiem.
Nesen zem mana raksta “Lielā, sliktā mamma” (Big Bad Mama) kāda komentētāja aprakstīja savu diskomfortu, svešiniekiem stāstot “mazos, baltos melus”, lai atturētu viņus no pieskaršanās viņas bēbītim. Ja nu ir kāds baltajiem meliem piemērots laiks, tad tas varētu būt tieši šis. Man allaž ir šķitis efektīvi teikt, ka “viņš ātri saraudas, ja viņu aiztiek” vai ko tamlīdzīgu. Neviens nevēlas būt atbildīgs par to, ka saraudinājis zīdaini! Ja jums ar konkrēto cilvēku ir labas attiecības un ja jums ir pieņemama doma, ka šis cilvēks pieskarsies vai paņems rokās jūsu bēbīti, vispirms pajautājiet savam bērnam un pavērojiet, vai viņa ķermeņa valoda norāda, ka viņš šādai idejai ir atvērts. Noteikti runājiet ar viņu par to.
3. Vispirms palūdziet atļauju. Iedrošiniet bērnu darīt to pašu.
Protams, mēs ne vienmēr vaicāsim saviem bērniem, vai drīkstam viņus apskaut, lai gan jebkurā gadījumā ir cieņpilni tuvoties lēnām, nevis rupji sagrābt vai iztrūcināt viņu. Bet attiecībā uz citiem bērniem, vai tie būtu draugu bērni vai radinieki, visdrošāk ir pavaicāt pirms jebkāda veida pirmā pieskāriena. Vislabākais veids, kā iemācīt taktisku uzvedību, ir pašiem pret savu bērnu izturēties ar cieņu un rādīt priekšzīmi, esot kopā ar citiem bērniem.
Ja jūsu bērns kopā ar citiem bērniem kļūst par tādu, kurš ir atklāti pieķērīgs un daudz apskauj, palīdziet viņam attīstīt ieradumu pirms tam pavaicāt otram atļauju. Ja esat tuvumā, uzrunājiet otru bērnu: “Sems (Sam) grib tevi apskaut. Vai atļausi to viņam?” Ja bērns izskatās nepārliecināts vai izrāda, ka to nevēlas, sakiet Semam, ka viņš drīkst sasveicināties bez pieskaršanās.
4. Pasargājiet savu bēbīti vai mazuli, kad apkārt ir daudz cilvēku un vecāki bērni.
Bieži vien, kad manās nodarbībās vecākiem un mazuļiem bērns vai nu uzvedas agresīvi, sitot vai grūžot, vai arī pēkšņi kļūst apņēmības pilns apskaut citus bērnus, vecāki min, ka bērns nesen bijis kopā ar mīļuma pilniem pieaugušajiem vai vecākiem bērniem, kuri viņu apskāvuši, skūpstījuši vai ar viņu dauzījušies. Bieži vien tās ir ģimenes sanākšanas un vecāki jūtas neērti iejaukties, ja tas izskatās pēc prieka pilna laika kopā. Bet neatkarīgi no jautrības un fakta, ka zīdainim vai mazulim tas sagādāja prieku, viņa robežas tika pārkāptas, kas var bērnu samulsināt un var būt cēlonis tam, ka viņš līdzīgi rīkojas ar citiem bērniem.
Apskaušana un bučas, ko es redzu šajā situācijā šķiet agresīva uzvedība (lai arī tas ir veids, kas sabiedrībai ir vairāk pieņemams), līdzīgi kā vecākais brālis vai māsa var “nāvīgi stipri” apskaut un bučot mazāko, kurš vēl ir zīdainis. Tās ir reizes, kad mums maigi, bet noteikti jāiejaucas.
5. Neuzkrītoši apstipriniet, nevis uzgavilējiet, redzot cieņas un mīļuma pilnus skatus.
Kad redzam savu bērnu spontāni apskaujam vai nobučojot kādu vienaudzi, ir gandrīz neiespējami nereaģēt ar priecīgu “Ooooo!” Bet ja gribam nodrošināt, ka mūsu bērns turpina mīļumu izrādīt patiesi un ar cieņu, nevis kā priekšnesumu mums, ir prātīgi mēģināt atvēsināt mūsu reakcijas. Varbūt jāsaka kaut kas šāds: “Tu apskāvi draugu. Tas bija jauki no tavas puses.” (Mēs vienalga klusi paudīsim, cik aizkustināti, izbrīnīti un lepni jūtamies.)
Mūsu savaldība ir ieguldījums, kas garantēs, ka nākotnē mīļuma izrādīšana drīzāk būs nejauša, labprātīga un autentiska. Un daudzkārt tā pat būs vērsta uz mums.
Raksta oriģināls: Can Kids Love Too Much? – Teaching Children To Give Affection With Respect (Originally published by Janet Lansbury on June 30, 2010)
Tulkots ar Džanetas Lensberijas un “JLML Press” atļauju. / Translation by permission of Janet Lansbury and JLML Press.
Foto: Joshua Clay (no Unsplash)
Cieni, mīli, tici! 