Dusmas ir emocijas, kuras mēs visi varam saprast, bet mums var būt neiedomājami grūti ļaut mūsu bērniem tās izpaust. Viņiem to vajag. Ja bērni nevar dalīties savās dusmās, tās neizzūd. Tās krājas, parasti izraisot arvien biežākus un intensīvākus dusmu uzliesmojumus, kuri tiek eksplozīvi izlādēti caur impulsīvu un robežas testējošu uzvedību. Pastāv arī liela iespējamība, ka tādas neizpaustās emocijas kā dusmas var uzkrāties un pārvērsties hroniskā nemierā vai depresijā.
Visas šīs lietas mēs ar prātu varam saprast, taču realitātē mierīga sava bērna dusmu pieņemšana nenotiek intuitīvi. Viņu dusmu izvirdumi acumirklī var sadusmot mūs pašus (“Kā tu uzdrošinies tā uzvesties pēc visa tā, ko es tavā labā daru!”) vai arī likt mums nobīties vai justies vainīgiem, līdz ar to just arī nepārvaramu tieksmi pateikt vai izdarīt jebko, lai apdzēstu dusmu liesmas (“Lūdzu, izbeidz! Nomierinies, mīļumiņ! Nu, nu, ļauj man tevi samīļot un tu jutīsies labāk.”)
Patiesībā mūsu mazajiem bērniem vēl nav tāda smadzeņu brieduma, lai kontrolētu savas spēcīgās jūtas, tādēļ mēģinājumi ar varu uzspiest paškontroli un pašcenzūru (it īpaši tad, kad mēs paši esam zaudējuši savaldību) tikai iemāca bērniem, ka nav droši vai pieņemami paust savas emocijas un ka tās ir jāslēpj. Protams, tas ir pavisam pretējais tam, ko vēlamies viņiem iemācīt. Mūsu bērni tiek patiesi nomierināti, kad mēs demonstrējam paškontroli un viņi saņem nemainīgu vēstījumu, ka viņiem ir droši piedzīvot un dalīties savās jūtās ar tiem, kuri viņus mīl. To visu mēs padarām iespējamu tad, ja mēs:
- Tiekam vaļā no impulsa mierināt.
Vienkārši ļaujiet bērniem dusmoties. Mierinājuma vārdiem un mēģinājumiem pieglaimoties, pat apskāvieniem, kurus ir izraisījis mūsu pašu diskomforts vai nepacietība, būs negribēts efekts, kura rezultātā tiks izrādīta mūsu nepieņemšana. Un bērniem ir, mazākais, grūti justies droši un omulīgi, kad viņu vecāki tā nejūtas. Ja mēs mēģinātu iejusties otra ādā šādā situācijā, lielākā daļa no mums lielās dusmās negribētu tikt apskauti pret pašu gribu. Tāda darbība ir ārpus konteksta, tāpēc apskāviens var šķist drīzāk noraidošs vai pat pazemojošs, nevis empātisks. Tā vietā:
2. Koncentrējieties uz miera saglabāšanu.
Elpojiet. Pārcentrējieties vai “pārstartējieties”, iztēlojoties nomierinošus tēlus (tādus kā supervaroņa kostīms). Praktizējiet dusmu un to izpausmju vizualizēšanu kā simptomus bērnam, kurš vairs nav savā ādā un kuram ir nepieciešams mūsu atbalsts tvaika nolaišanai, tā vietā, lai uztvertu bērnu kā nepaklausīgu knēveli.
3. Pasargājiet bērnus, apvaldot dusmu izraisītu uzvedību, tai pat laikā pieņemot un atzīstot pašas jūtas.
Mēs atzīstam to, ko uztveram atvērtā, iedrošinošā veidā: “Tev nepatika, kad es teicu, ka tu nedrīksti _____. Es to dzirdu! Tev ir sajūta, ka gribas sist un mest lietas. Es esmu te, lai tevi apturētu,” (pēc vajadzības bloķētu sitienus vai pieturētu plaukstu locītavas, ja bērns mētā rokas, mierīgi pārvietotu bīstamus priekšmetus, kuru virzienā bērns dodas, utt.). Kad vien iespējams, atturieties no pārliekas ierobežošanas (tāpat kā apskaušana, tā var padarīt bērnu vēl dusmīgāku). Mums jāveic vismazākais iespējamais darbību kopums, kas ļauj kontrolēt situāciju, lai papildus nepievienotu nokaitētajai situācijai mūsu pašu enerģiju.
4. Esiet nesatricināmi un ļaujiet vētrai pāriet.
Šis nav īstais brīdis, lai analizētu, atkārtoti pierādītu savu taisnību vai kā citādi mēģinātu “ar argumentiem aizvest” bērnus prom no viņu emocijām. Emocijas ir ārpus saprāta. Šaubu gadījumā ir labāk neteikt neko un vienkārši pieņemt, mājot ar galvu.
Esmu ieteikusi iztēloties sevi kā enkuru vētrainā jūrā kā papildus vizualizāciju supervaroņa tērpa “uzvilkšanai” savā iztēlē, kas palīdz saglabāt mieru. Nesen man ienāca prātā cita, vēl piemērotāka analoģija: vēja brāzma.
Vēja brāzmas tēls manī uzradās nesen, rīta skrējiena laikā tuvējā pludmalē. Iepriekšējā naktī bija bijusi stipra vētra un laiks vēl aizvien bija brāzmains. Kamēr skrēju pa vējam, tā likās kā brīze, taču skriet pretējā virzienā, protams, bija daudz grūtāk. Dažas brāzmas bija tik spēcīgas, ka, pat pieliekot vislielākos centienus virzīties uz priekšu, es sasniedzu tikai nelielu progresu. Es skrēju praktiski uz vietas.
Vēja gaisā saceltās smiltis pātagoja manu seju, un bija dažas reizes, kad pūtiens aizgrūda mani uz malu un man vajadzēja apstāties, no jauna saņemties un dabūt sevi atpakaļ uz skrejceļa. Es iztēlojos šos brīžus līdzīgus niknam bērnam, sasaistot tos ar bērna sitienu vai spērienu, kas nav laikā bloķēts vai apturēts. Mūs tas izsit no līdzsvara un mums ir no jauna jāsavācas un jāiecentrējas. Dusmīgi pretdarboties šim iracionālajam, ar emocijām uzkurinātajam dabas spēkam būtu tikpat bezjēdzīgi kā bļaut uz vēja brāzmu.
Un tad kā uz burvju mājienu man tika sagādāts piemērs no dzīves, kā veselīgā veidā atbildēt uz dusmām.
Es biju beidzot biju galā ar savu skrējienu un soļoju uz savu mašīnu, kad ieraudzīju ko tādu, kas lika manai sirdij pamirt. Vietā, kur auto stāvlaukums robežojās ar smiltīm, nekustīgi gulēja jūras lauvas mazulis, acīmredzami pieveicis visu gabalu pāri pludmalei, pirms nomirt. (Skati ar beigtiem vai gandrīz beigtiem roņu un jūras lauvu mazuļiem pēdējo gadu laikā ir bijusi nomācoši bieža parādība (ASV – tulk. piez.) Rietumkrastā, it īpaši pēc vētrām.)
Glābšanas dienesta darbiniece no Kalifornijas Savvaļas dzīvnieku centra bija tikko stāvvietā novietojusi savu braucamo un tuvojās mazulim no pakaļgala ar dvieli rokās (kā man likās – ar mērķi to apsegt vai aizvākt). Pēkšņi mazulis pacēla galvu un ar negantu rēcienu pagriezās, lai viņai iekostu. Es spalgi iekliedzos un palēcos. Jaunā glābēja pat nesatrūkās. Mierīgi un lietpratīgi paceļot mazuli, viņa man viegli uzsmaidīja, kamēr es kaunīgi skaidroju: “Atvainojiet… Es domāju, ka tas ir beigts!” Un pēc tam: “Paldies par visu, ko darāt. Jūs esat apbrīnojama!” Es riju asaras, viņas prasmīgās un nesatricināmi mierīgās apiešanās ar ievainoto jūras lauvu aizkustināta un saviļņota par to, ka tas varētu tikt izglābts.Viņa zināja kaut ko, ko es vienmēr gribu atcerēties… Lielākoties aiz dusmu un agresijas izpausmēm ir sāpes un bailes.
Mēs to spējam.
Kā papildus pamudinājumu ļaut dusmām būt un kā piemēru tam, kā šis piegājiens “izskatās” ar bērnu, piedāvāju panākumu stāstu, ar kuru ir dalījusies Sjao-Lina (Hsiao-Ling) Cieņpilnas vecākošanās (Respectful parenting) Facebook grupā. Stāsts ir par viņas aprūpē esošo mazo bērnu (kurš pielāgojas nesenajai māsiņas piedzimšanai):
Nedomāju, ka es būtu varējusi būt tik mierīga, cik es biju šorīt ar E (it īpaši ņemot vērā pārējos vecākus un bērnus telpā) bez Magdas (Magda Gerber), Līsas (Lisa Sunbury) un Dženetas (Janet Lansbury) mācībām. Viss, ko es dzirdēju skanam savā galvā, bija: “Tu esi tik dusmīga, es ļaušu tavām jūtām būt.”
Mēs atradāmies slēgtā parkā. E kāpa uz spēļu virtuves virsmas. Viņa tā iepriekš nebija darījusi. Es lēnām piegāju pie viņas un teicu: “E, es redzēju, ka tu šeit uzkāp. Šī virsma nav domāta kāpšanai. Tu vari kāpt lejā pati vai arī es tev varu palīdzēt nokāpt.” Viņa atteicās un mēģināja piecelties. Es apliecināju: “Es redzu, ka tu ļoti vēlies palikt te augšā, bet šī virsma nav domāta kāpšanai un stāvēšanai. Es tevi tagad paņemšu rokās.”
Kad es liku viņu zemē, viņa kliedza “nē”, pacēla rotaļlietu un to meta. Es teicu: “Tu esi dusmīga, bet es nevaru ļaut tev mest.” Viņa atkāpās un pacēla groziņu. Es pieturēju groziņu un teicu: “Es neļaušu tev mest.”
Viņa atlaida groziņu un skrēja pēc cita groziņa. Es bloķēju viņas ceļu un apturēju viņu ar savām rokām un kājām bez satveršanas (virtuves zonā nebija citu bērnu). Viņa grūda, raudāja, spēra un sauca: “Ej!”
Es atbildēju: “Tu gribi, lai es eju,” un lēnām atvirzīju savas rokas un kājas. Bet tad viņa aizskrēja līdz stop zīmei, pacēla to un nometa uz zemes. Es apliecināju: “Izskatās, ka tu vēl aizvien esi dusmīga.” Viņa aizskrēja atpakaļ uz virtuves zonu. Es negribēju riskēt, ka viņa atkal metīs rotaļlietas un cietīs citi bērni, tāpēc es izlēmu viņu paņemt klēpī un teicu: “E, es nevaru ļaut tev iet uz virtuves zonu tad, kad tu gribi mest. Es tevi paņemšu klēpī un mēs iesim uz turieni (mēs gājām). Te tu esi drošībā un tu vari būt tik dusmīga, cik vēlies.”
Mēs palikām stūrī. Viņa kliedza, grūda, spēra un raudāja, kamēr es viņu saturēju. Es neko daudz neteicu, izņemot apliecināju, ka redzu, ka viņa ir dusmīga. Kad viņa nomierinājās, es jautāju: “Vai tu esi gatava spēlēties?” Pēkšņi viņa sāka smieties un teica: “Jā! Gatava spēlēties.”
Viņa aizskrēja pie ratiņiem, uzstūma tos pa rampu, un noslidinājās lejā, it kā nekas nebūtu noticis!!
Es zinu, ka neesmu ideāla, bet es biju pateicīga par iespēju praktizēt būšanu par drošu tvertni E jūtām.
♥
Vairāk informācijas par Bērnu emocionālo veselību ir iespējams atrast manās grāmatās.
Raksta oriģināls: How to Calm an Angry Child (Originally published by Janet Lansbury on March 18, 2016)
Tulkots ar Dženetas Lansburijas un “JLML Press” atļauju. Translation by permission of Janet Lansbury and JLML Press.
Galvenes foto no Pexels.
Cieni, mīli, tici! 