Bērnu un mazuļu novērošana ir centrālais elements bērnu speciālistes Magdas Gerberes (Magda Gerber) filosofijā, kā arī mūsu vecāku un bērnu nodarbību ganvenais fokuss, tomēr es par to neesmu daudz rakstījusi. Kādēļ? “Zīdaiņu novērošana” man vienmēr ir izklausījusies kā kaut kas mazliet auksts un zinātnisks, un es uztraucos, ka šo formulējumu pārpratīs vai ka tas izraisīs nepatiku. Tomēr atkal un atkal es esmu redzējusi, cik novērošana var būt nenovērtējama, fascinējoša un amizanta, dotot mums distanci, kas nepieciešama, lai skaidri saredzētu mūsu bērnus. Novērošana palīdz mums saprast, ko viņi mēģina pateikt, kā arī atšķirību starp bērnu vajadzībām un mūsu pašu projekcijām. Tā palīdz mums saprast, ko viņi patiesībā ir iecerējuši, un zināt, kad iejaukties un kad turēties nostāk.
Mēs esam mūsu bērna pirmie skolotāji, bet, kamēr mēs vērojam, mūsu bērni māca mūs. Kādā nesenā piektdienā gan manās zīdaiņu, gan viengadnieku grupās bērni – kā jau parasti – sniedza humoristiskas mācībstundas. Mans secinājums: “Vēro, vēro, vēro.”
Viengadnieku grupā mums bija “klusās novērošanas” laiks un mēs bijām iegrimuši diskusijā, kad kāds bērns, kurš nesen bija sācis staigāt, spēra soļus durvju virzienā… Tāpat kā citkārt tur sēdēju es un automātiski pārliku savas pēdas, lai atbrīvotu viņam ceļu.
Pēc mirkļa zēns apgriezās, lai ieietu atpakaļ iekšā pa durvīm, bet šoreiz viņš uzmanīgi, apzināti pārkāpa pāri manām pēdām (kuras, jāatzīst, ir milzīgas). Tad… es sapratu! Viņš bija vēlējies izmantot manas pēdas kā šķērsli, kas viņam palīdzētu veidot un praktizēt staigāšanas prasmi.
Esmu bieži novērojusi viengadniekus, kas sevi izaicina, lai noslīpētu jaunas prasmes. Viņi meklē lielus un mazus izaicinājumus vai arī rada tos paši. Viņi dara šādas lietas: mēģina pacelt daudz, daudz vairāk priekšmetu, nekā vispār būtu iespējams noturēt, nēsā ar mantām piekrautus spainīšus augšup un lejup pa pakāpieniem, pa kuriem viņi tikai burtiski pirms brīža ir iemācījušies kāpt tukšām rokām, balansē rotaļu autobusus vienu virs otra vai velk tos kaut kur augšā vai kaut kam pāri.
Protams, nav nekā nepareiza mūsu impulsā palīdzēt un kaut ko nokārtot mazuļu vietā, un nekad nav par ļaunu rādīt priekšzīmi pieklājībā, tomēr mana pēdas aizvākšana no ceļa lika man pasmaidīt, jo tas bija nevainojams piemērs dažādajiem veidiem, kā mazuļi un pieaugušie tiecas uztvert situācijas. Mazuļa skatu punktu mēs saprotam vislabāk, kad mēs klusi veltam uzmanību.
Tai pašā dienā, vēlāk, zīdaiņu nodarbībā, 5 mēnešus vecā Katerīne (Katherine) novēlās nost no mīkstā paklāja uz grīdas. Viņas mīļais tētis, norūpējies par viņas drošību un ērtumu, viņu pacēla un nolika atpakaļ uz paklāja. Gandrīz nekavējoties, viņa atkal aizvēlās atpakaļ uz cietās grīdas. Katerīnes uzstājība izmantot cieto virsmu un viņas tēva apburošais impulss viņu glābt atkārtojās vēl pāris reižu, pirms mēs novērojām, ka Katerīne (ārkārtīgi spēcīga bēbīte, kura veica pati savus vēderpreses vingrinājumus, kamēr gulēja uz muguras) likās izmantojam savus kakla muskuļus, lai atceltu savu galvu no grīdas un varētu to liegi nolaist pēc apvelšanās. Viņa izmantoja savu spēku un līdzsvara izjūtu, lai trenētos droši piezemēties, kas zīdaiņiem un maziem bērniem ir nenovērtējama prasme, un viņa tajā bija jau diezgan sekmīga.
Es izklaidējos, iedomājoties nākotni – kā šī jaukā attiecību dinamika turpinās pēc vairākiem gadiem –, kad Katerīnes tētis tikai mēģina palīdzēt, bet Katerīne uzstājīgi parāda viņam, ka viņa diezgan labi tiek galā pati, paldies par rūpēm.
Mazuļu novērošana var neiklausīties sirsnīgi, omulīgi un vilinoši, tomēr tā ir atslēga uz mūsu bērnu, viņu nolūku, mācīšanās veidu, viņu personības, vajadzību un alku izprašanu un novērtēšanu, pirms viņiem ir pietiekamas valodas prasmes, lai šīs lietas izskaidrotu. Tāpēc vērojiet un izbaudiet, jo tad, kad bērni jūtas saprasti, viņi sajūt mūsu mīlestību.
♥
Lai uzzinātu vairāk par RIE vecākošanos un novērošanas spēku, ielūkojieties šajos resursos (angļu valodā – tulk. piez.):
Grāmatas
Magda Gerbere un Alisone Džonsone “Tavs pašpārliecinātias mazulis” (Your Self–Confident Baby by Magda Gerber and Allison Johnson)
Magda Gerbere “Mīļais vecāk: Cieņpilnas rūpes par bērnu” (Dear Parent: Caring for Infants With Respect by Magda Gerber)
Manas grāmatas: Dženeta Lansburija “Bērnu aprūpes uzlabošana: ceļvedis cieņpilniem vecākiem” un “Nekādu slikto bērnu: Bērnu disciplinēšana bez kaunināšanas” (Elevating Child Care: A Guide to Respectful Parenting and No Bad Kids: Toddler Discipline Without Shame by Janet Lansbury)
Blogi
- http://magdagerber.org
- http://regardingbaby.org
- http://mamasinthemaking.com
- http://letthechildrenplay.net
Lūdzu, dalieties savos novērojumos!
Raksta oriģināls: Babies and the Art of Observation (Originally published by Janet Lansbury on October 31, 2010)
Tulkots ar Dženetas Lansburijas un “JLML Press” atļauju. / Translation by permission of Janet Lansbury and JLML Press.
Galvenes foto no Pexels.
Cieni, mīli, tici! 